) Totalitārā režīmā cilvēks nenozīmē it neko; cilvēka dzīve ir niecīgums, resurss, ar kuru valdnieks var gūt labumu tikai sev. Kā teica Majors: «Atzīsim nu: mūsu dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēs piedzimstam, mums dod vienīgi tik daudz barības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem no mūsu vidus, kas spējigi, liek strādāt līdz vispēdīgajam spēka atomam…».
2) Noteiktās sabiedrības valdnieks, jūtot varu, kas viņam pieder, mēģina mainīt uz labo pusi tikai savu dzīvi. Citāts no Majora runas: «Cilvēks nestrādā nevienas citas būtnes labā kā vien pats savā».
3) Totalitārā režīma cilvēks ir pielīdzināts dzīvniekam, kas pārnestā un dažreiz tiešā nozīmē staigā uz četrām kājām. «Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienadnieks. Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs». Šajā citātā ar izteicienu «kam ir spārņi», iespējams, ir domāti cilvēki ar gaišām galvām – rakstnieki, zinātnieki u.tml.
4) Revolūcijas laikā augstākas kārtas pārstāvji uzreiz mēģina pasargāt paši sevi no saniknotiem cilvēkiem. Tā arī bija ar Mistera Džonsa sievu Sacelšanāš laikā: «Misis Džonsa paskatījās ārā pa guļamistabas logu, ieraudzīja, kas notiek, steigšus iesvieda ceļasomā pāris mantu un aizlavījās no fermas pa citu ceļu».
5) Parastam cilvēkam neviens nedos to izglītību, kas viņam nepieciešama pašattīstībai – viss jāmācās pašam. «Cūkas nu atklāja, ka pēdējo triju mēnešu laikā pašas ir iemācījušās lasīt…».
6) Pēc revolūcijas, kad visiem jābūt vienādiem, atradīsies tādi, kuri būs nedaudz «augstāk» par citiem un nedomās, ka viņiem jādara tāds pats melns darbs kā pārējiem. «Cūkas īstenībā nestrādāja, tikai vadīja un uzraudzīja pārējos»; «Viņš mēdza nozust uz veselām stundām un tad, it kā nekas nebūtu noticis, uzrasties ēdienreizēs vai vakaros, kad darbs jau galā».
