Vai valoda var kalpot kā identitāte?

Laikā, kad informācijas kultūrai ir liela nozīme it visos medijos, arī valodai mainās ievirze. Tā vairs nav tikai komunikācijas veids, tā nav tikai tradicionālās kultūras sastāvdaļa, tā ir sadzīves kultūras integrētāja, nesēja, radītāja. Paša vārda „Valoda” daudznozīmīgums ir neapstrīdams, to lieto gan, lai izteiktos par grafiskā dizaina izteiksmes veidiem un līdzekļiem, gan analizējot mūzikas žanru daudzveidību. Tāpēc tās nozīme kļūst plašāka, sadrumstalotāka, bet nesaraujama ar identitātes jēdzienu.

Dzīvojot globālu pārmaiņu laikā, ir jāapzinās, kādas vērtības noteikti nedrīkst zaudēt, lai nevājinātu savu identitāti. Un viena no galvenajām vērtībām ir valoda. Valstiskā līmenī ir nostiprināta latviešu valodas aizsardzība Satversmē, kā arī tiek domāts par latviešu valodas nozīmības palielināšanos ikdienišķajā apritē. Arī Eiropas Savienības Konvents ir respektējis un izturējies ar sapratni pret kandidātvalstu vēlmi lietot ES Konventā savas nacionālās valodas.

Diemžēl globalizācijas pamatbūtība ir visu novērtēt caur tirgus jeb ekonomiskā izdevīguma prizmu. Tāpēc šajā situācijā, latviešu valodas izredzes ilgākā laika posmā, piemēram, 100 un vairāk gados, nav visai drošas, tā ir pārāk maza, pārāk individuāla un bez pietiekamas ekonomiskās bāzes, bez pietiekami nopietnas tirgus vērtības globālā nozīmē. Tātad, lai saglabātu un pat palielinātu latviešu valodas ekonomisko vērtību šajā vispārējā globalizācijas procesā, ir nepieciešams nostiprināt tās lietošanas vērtību ikdienā.

Tā kā mēs dzīvojam laikmetā, kur starp valstīm vērojama mijiedarbība, piemēram, tiek attīstītas partnerattiecības, lai veidotu jaunas reģionālās attiecības un radītu jaunas infrastruktūras. Ņemot vērā šo un vēl citus aspektus, saglabāt latviešu valodu, kultūru, katra cilvēka atsevišķi identitāti un līdz ar ko arī valsts identitāti būs ļoti grūti. Jēdziena “identitāte” problemātika ir tāda, ka tā apzināšanās ar vien mazinās.