HIV/AIDS

HIV infekcija pēc nonākšanas organismā lēni sagrauj cilvēka imūnsistēmu.

Uzzini vairāk.

C hepatīts

C hepatīts - 39 000 inficētu personu Latvijā.

Uzzini vairāk.

Locītavu sāpes

Biežākās locītavu traumas, sāpju mazināšana, padomi pacientiem, ārstu kontakti

Uzzini vairāk

Diabēts

Latvijā ir vairāk kā 75 000 cilvēku ar cukura diabētu. Kādēļ tas rodas, ko darīt un kā sadzīvot? Ienāc un uzzini vairāk!

Uzzini vairāk.

Muguras sāpes

Muguras sāpes ir viens no biežākajiem ārsta apmeklēšanas un darba nespējas iemesliem.

Uzzini vairāk.

Zobu sāpes

Ko darīt pēc zoba izraušanas, jūtīgi zobi, diennakts zobārstniecība, profilakse – ienāc un uzzini vairāk!

Uzzini vairāk.

Onkoloģija

Katru gadu vairāk kā 10 000 pacientiem Latvijā tiek uzstādīta ļaundabīga audzēja diagnoze.

Uzzini vairāk.

Ienāc un uzzini vairāk

MSD pacientiem

-A
A+
Lapas karte
Osteoartrīts
Reimatoīdais artrīts
Ankilozējošais spondilīts
Podagras artrīts
Operācijas
Locītavu traumas
Sāpes
Padomi pacientiem
Jautājumi un atbildes

Reimatoīdais artrīts

reimatoidais_artits.jpgReimatoīdais artrītsir hroniska autoimūna iekaisuma slimība, ko izraisa organisma imūnā sistēma. Cilvēka locītavu audi nezināmu iemeslu dēļ signalizē imūnajai sistēmai par izmaiņām tajos, bet imūnā sistēma rada iekaisumu locītavās un visā organismā, kādēļ attīstās locītavu un citu orgānu bojājums. Slimības attīstībā un norisē liela nozīme ir cilvēka iedzimtībai, organisma individuālo faktoru un apkārtējās vides mijiedarbībai.

Reimatoīdais artrīts var sākties jebkurā vecumā, taču pārsvarā ar to slimo cilvēki vecumā no 25 līdz 60 gadiem. Sievietes šī slimība skar apmēram 3 reizes biežāk nekā vīriešus.

Saslimstība ar reimatisko artrītu samazina pacienta dzīves ilgumu par 3 - 7 gadiem, bet smagākos gadījumos pat līdz 10 - 15 gadiem.

Slimības procesa sākumā iekaisums skar locītavas – tās sāp, ir pietūkušas, reizēm apsārtušas – naktīs un no rītiem locītavās vēro stīvumu, kas dienas laikā mazinās vai izzūd. Bojājums locītavās sākas ar locītavu šķidruma (sinovija) cilmes šūnu strauju vairošanos, patoloģisku attīstību. Tā ietekmē sākas sinovija agresija pret sevi, kas rada locītavas kaula izmaiņas un skrimšļa noārdīšanos. Telpa starp locītavas virsmām samazinās, locītava zaudē formu, kļūst nelīdzena. Cilvēkam samazinās ikdienas aktivitātes un darba spējas. Jo agresīvāk norit slimība, jo darba spēju zudums ir lielāks.

Reimatoīdā artrīta hroniskā fāze sākas, ja slimība sākotnēji netiek pienācīgi ārstēta, kas noved pie progresējošas locītavu skrimšļa un kaulu destrukcijas, locītavu deformācijas un invaliditātes. Jo dziļāks ir locītavu bojājums, jo stabilāks un neatgriezeniskāks ir funkciju ierobežojums locītavās.

Bez locītavu bojājuma reimatoīdā artrīta pacientiem var attīstīties zemādas mezgliņi, palielināties limfmezgli, izveidoties sirds bojājumi (miokardīts, endokardīts). Var veidoties arī asinsvadu iekaisumi (vaskulīti), nieru bojājumi (glomerulonefrīts vai amiloidoze), endokrīnās sistēmas novirzes, acu bojājumi (irīts vai iridociklīts) un citi orgānu bojājumi.

Reimatoīdais artrīts ir autoimūna saslimšana ar nezināmu izcelsmi. Cilvēka imūnā sistēma ir sarežģīta un paredzēta, lai organismā visām sistēmām nodrošinātu aizsardzību, piemēram, iznīcināt infekcijas izraisītāju. Autoimūnas slimības gadījumā organismā zūd tolerance pret saviem antigēniem. Organismā sākas antivielu un/vai T limfocītu veidošanās pret paša organisma normāliem antigēniem. Neviens īsti nezina kā un kāpēc šis process organismā sākas. Reimatoīdā artrīta gadījumā organismā antivielas tiek izstrādātas pret locītavu šķidrumu (sinoviju) un locītavu no iekšpuses klājošiem audiem un iekšējo apvalku, jeb oderi. Membrānā veidojas aktīvu iekaisuma šūnu sakopojums, jeb granulācijas audi. Šie audi šķīdina starpšūnu savienojumus un iznīcina locītavas struktūru, izraisot neatgriezenisku skrimšļa un locītavas bojājumu, kā arī kaula erozijas.

Reimatoīdais artrīts bieži vien sākas pēc akūtas infekcijas - gripas, enterīta, hroniskas uzliesmojuma fokālas infekcijas (angīnas), traumas, fiziskas pārslodzes. Nozīme slimības attīstībā ir arī vides, hormonāliem, imunoloģiskiem faktoriem un infekcijām. Smēķētājiem reimatoīdo artrītu novēro ~2 reizes biežāk nekā nesmēķētājiem.

Lai attīstītos reimatoīds artrīts, visbiežāk ir nepieciešama vairāku faktoru mijiedarbība. Ja cilvēkam būs tikai iedzimtie faktori, bet nebūs vides nelabvēlīgo faktoru, tad slimība var arī neattīstīties, un otrādi. Tomēr ir atrasti ģenētiskie faktori, kuru nozīme reimatoīdā artrīta attīstībā ir nepārprotama.

Reimatoīdā artrīta klasifikācija

  • Slimības sākums var būt akūts, pakāpenisks vai subakūts, bet vairumā gadījumu tas ir pakāpenisks. Pēc slimības sākuma formas izšķir:

    • ļoti agrīno reimatoīdo artrītu (< 12 nedēļas no saslimšanas sākuma);

    • agrīno reimatoīdo artrītu (> 12 nedēļas, bet < 2 gadi no saslimšanas sākuma).

  • Reimatoīdā artrīta gaita var būt:

    • progresējoša: ar uzlabošanos un pasliktināšanos, saglabājot augstu procesa aktivitāti,

    • intermitējoša: īsi uzliesmojuma periodi ar pastāvīgu remisiju (miera periodu) bez procesa aktivitātes,

    • ļaundabīga: smaga klīniskā aina ar citu orgānu un sistēmu bojājuma izpausmēm.

  • Reimatoīdā artrīta formas:

    • Reimatoīdā artrīta locītavu forma: pirmās tiek skartas pirkstu un plaukstas pamata locītavas. Lielās locītavas iekļaujas procesā vēlāk. Var būt iesaistītas plaukstas, plecu, pēdas, ceļu, gūžas locītavas, kā arī mugurkaula kakla daļa, kad novēro sāpes kustību laikā, galvas sāpes, neiroloģiskas izmaiņas; biežāk tiek skarts pirmais un otrais kakla skriemelis.

    • Reimatoīdais artrīts ar citu orgānu bojājumiem (ekstraartikulārām izpausmēm):

      • sirds – perikardīts, miokarda bojājums, sirds vārstuļu bojājums sakarā ar mezgliņu veidošanos endokardā;

      • plaušu – pleirīts, izmaiņas plaušās, bronhiolīts, reimatoīdie mezgliņi, vaskulīts;

      • āda – kļūst plāna, veidojas mezgliņi, vaskulīts;

      • nervu sistēma – sekundārā cervikālā mielopātija, kompresijas neiropātija, nekompresīvā neiropātija, mononeirīti, autonomā disfunkcija, amiloidoze ar neiropātiju, kraniālā neiropātija;

      • acis – sausais keratokonjunktivīts, ulceroza keratopātija;

      • nieres – amiloidoze, vaskulīts.

Reimatoīdā artrīta diagnozi uzstāda, ņemot vērā pacienta sūdzības, veicot vispārēju ķermeņa apskati un pacienta izmeklējumu un analīžu rezultātus. Atkarībā no pacienta sūdzībām un slimības simptomiem ārsts pacientam noteiks individuālu papildus izmeklējumu plānu un ārstēšanu.

  • Pārmantotība jeb ģenētiskie faktori– lielāks risks saslimt cilvēkiem, kuriem kāds tuvs ģimenes loceklis slimojis ar reimatoīdo artrītu. Veselības aprūpes eksperti uzskata, ka slimība pati par sevi nav iedzimta, bet drīzāk dažiem cilvēkiem ir iedzimta nosliece un vairāku faktoru sakritības rezultātā attīstās slimība.

  • Vides faktori: galvenokārt hroniskas infekcijas, alerģiskas saslimšanas, liekais svars un aptaukošanās, locītavu traumas, pārmērīga profesionālā vai sporta slodze.

  • Dzimums – reimatoīdais artrīts ir 2 līdz 3 reizes biežāk sievietēm nekā vīriešiem. Zinātniski pamatota izskaidrojuma šim faktam nav. Ir hipotēze, ka estrogēns varētu būt viens no slimības attīstības faktoriem.

  • Vecums – kaut reimatoīdais artrīts var attīstīties jebkurā vecumā, tas visbiežāk sāksies 40 līdz 60 gadu vecumā.

  • Smēķēšana – regulāriem ikdienas smēķētājiem, ir lielāks risks saslimt ar reimatoīdo artrītu un smēķēšana slimības izredzes padara sliktākas.

Slimība var sākties ar nenosakāma iemesla nespēku, reizēm – anēmiju jeb mazasinību (slimību, kad cilvēka asinīs novēro nepietiekamu hemoglobīna daudzumu).

Pacientiem var novērot svara zudumu, nomāktību, depresiju. Pēc tam locītavas viena pēc otras kļūst mazkustīgas, sāpīgas kustībās un ceļot smagumus, pietūkst, rodas ādas apsārtums, reizēm ir drudzis.

Visbiežāk pirmās tiek skartas delnas, pirksta un plaukstas savienojuma vietas locītava, pirksta vidējā locītava un pēdas locītavas. Galvenokārt cieš pirkti, plaukstas un ceļi, un visbiežāk – abām rokām vai abām kājām (simetriskums). Parasti diskomforta sajūta ir rītos, un dienas gaitā jūtams uzlabojums. Ir grūtības veikt gan aktīvas, gan pasīvas kustības locītavās.

Uz apakšdelma stiepējvirsmas bieži atrodami zemādas mezgliņi. Pacientiem var būt izteiktas sāpes muskuļos. Sākumā var novērot temperatūras paaugstināšanos un sirds darbības frekvences paātrināšanos.

Bieži vien pirmie slimības simptomi ir locītavu sāpes un locītavu stīvums, kas visbiežāk pacientiem ir no rītiem, var ilgt pat vairākas stundas un liecina par nopietnu locītavu bojājumu.

Vēlākajās slimības stadijās novēro locītavu deformācijas, pat līdz daļējiem vai pilnīgiem izmežģījumiem. Novēro locītavas audu un apkārtējās muskulatūras atrofiju.

Ja slimības gaitā tiek skarti citi, orgāni parādās attiecīgā orgāna darbības izraisīti simptomi, piemēram, plaušu plēves iekaisuma, sirds somiņas iekaisuma, nervu sistēmas iekaisuma u.c. simptomātika.

Reimatoīdo artrītu izārstēt nevar, tāpēc ārstēšanas mērķis ir remisijas (miera perioda) sasniegšana, slimības aktivitātes kontrolēšana, atsāpināšana, locītavu deformāciju veidošanās ierobežošana un kustību ierobežojumu mazināšana, lai uzturētu pacienta dzīves kvalitāti.

Lai sasniegtu labu reimatoīdā artrīta ārstēšanas efektu, ļoti svarīga ir ārsta un pacienta sadarbība.

Medikamentozai slimības apturēšanai tiek izmantotas divas pretreimatisko medikamentu grupas:

  • Sintētiskie slimību modificējošos pretreimatiskie līdzekļi, katram reimatisma pacientam regulāri jāveic veselības pārbaudes. Šie medikamenti neapturēs reimatoīdo artrītu uzreiz, bet gan vidēji pēc divu trīs mēnešu ilgas ārstēšanas. Tāpēc pacientam rūpīgi jāievēro ārsta norādījumi.

  • Bioloģiskie medikamenti - parasti lieto tad, ja iepriekšējā terapija ar sintētiskiem (ķīmiski sintezētiem) slimību modificējošiem pretreimatiskiem līdzekļiem nav bijusi efektīva. Tos parasti lieto kopā ar sintētiskajiem slimību modificējošiem pretreimatiskiem līdzekļiem vidēji smagi un smagi noritoša reimatoīdā artrīta gadījumos. Ļoti svarīga ir pacienta izpratne par reimatoīdā artrīta apturēšanas iespējām un nepieciešamo izmeklējumu regulāru veikšanu, jo šīs ārstēšana un pacienta novērošana būtiski atšķiras no agrāk izmantotās ārstēšanas efektivitātes, blakus parādību, un kontroles izmeklējumu ziņā.

Atkarībā no slimības aktivitātes pakāpes, reimatoīdā artrīta ārstēšanā izmanto:

  • Glikokortikoīdus - mazina sāpes, pietūkumu, samazinot iekaisuma procesus locītavu audos, aizkavē locītavu kaulu eroziju veidošanos.

  • Nesteroīdos pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus - sāpju un iekaisuma mazināšanai.

  • Veselības paradumu maiņu - pacientiem ar lieko ķermeņa masu jācenšas normalizēt ķermeņa masu, tādējādi mazinot slodzi balsta aparātam. Samazinoties ķermeņa masai, uzlabojas kaulu un skrimšļu vielmaiņa. Ikdienā jālieto veselīgs uzturs, papildus lietojot želatīnu un cisteīnu, uzlabojas skrimšļus veidojošo olbaltumvielu sintēze. Reimatoīdā artrīta pacientiem ir jāizvairās no fiziskas pārslodzes, fiziskiem vingrinājumiem ar asām kustībām un pārvarot sāpes, pārmērīgas sauļošanās, smagumu celšanas, sezonālām un citām infekcijas slimībām.

  • Īpašas šinas vai fizioterapiju – lai atvieglotu vai likvidētu lielu daļu artrīta izraisītos simptomus.

  • Ķirurģiska iejaukšanās - lai novērstu reimatoīdā artrīta radītās komplikācijas, izgriežot iekaisušos audus no locītavām, nomainot deformētās locītavas ar mākslīgajām. Svarīgi atcerēties, ka operācija neārstē reimatoīdo artrītu un būs jāturpina slimības ārstēšanās pie reimatologa.

Lai panāktu labāku ārstēšanas efektu, svarīgi laicīgi noteikt diagnozi un pēc iespējas ātrāk uzsākt reimatoīdā artrīta ārstēšanu.

Pirms medikamentu lietošanas konsultējieties ar savu ārstējošo ārstu!

Profilakse ir pasākumu komplekss, kas nodrošina cilvēka veselības saglabāšanu:

  • lietojot veselīgu uzturu;

  • ikdienā nodarbojoties ar vismaz 30 minūšu ilgām fiziskām aktivitātēm (uzlabo dzīves kvalitāti un fiziskās spējas, palīdz nostiprināt organisma imūnsistēmu, uzlabo vielmaiņu, nostiprina sirds un asinsvadu sistēmu, nostiprina balsta un kustību aparātu utt.);

  • veicot pasākumus, lai izvairītos no dažādām infekcijas slimībām (vakcinācija, higiēnas ievērošana u.c.);

  • savlaicīgi vēršoties pie veselības aprūpes speciālista, lai uzstādītu slimības diagnozi un uzsāktu ārstēšanu.

Noderēja? Pārsūti draugam!
HIV/AIDS

HIV infekcija pēc nonākšanas organismā lēni sagrauj cilvēka imūnsistēmu.

Uzzini vairāk.

C hepatīts

C hepatīts - 39 000 inficētu personu Latvijā.

Uzzini vairāk.

Locītavu sāpes

Biežākās locītavu traumas, sāpju mazināšana, padomi pacientiem, ārstu kontakti

Uzzini vairāk

Diabēts

Latvijā ir vairāk kā 75 000 cilvēku ar cukura diabētu. Kādēļ tas rodas, ko darīt un kā sadzīvot? Ienāc un uzzini vairāk!

Uzzini vairāk.

Muguras sāpes

Muguras sāpes ir viens no biežākajiem ārsta apmeklēšanas un darba nespējas iemesliem.

Uzzini vairāk.

Zobu sāpes

Ko darīt pēc zoba izraušanas, jūtīgi zobi, diennakts zobārstniecība, profilakse – ienāc un uzzini vairāk!

Uzzini vairāk.

Onkoloģija

Katru gadu vairāk kā 10 000 pacientiem Latvijā tiek uzstādīta ļaundabīga audzēja diagnoze.

Uzzini vairāk.

Ienāc un uzzini vairāk