Piemērots ģimenes modelis sievietei

Ikkatra meitene kādreiz ir sapņojusi par pārticīgu dzīvi, veselīgiem bērniem un mīlošu, saprotošu vīru, pēdējam piešķirot jo īpašu nozīmi. Taču sapņi ne jau vienmēr sakrīt ar īstenību. Bērna audzināšanā svarīgi ir abi vecāki, tāpat kā svarīga ir savstarpēja sapratne starp vīru un sievu. Saskanīga ģimene ir mūžīga vērtība, kam bijusi liela nozīme daudzu gadsimtu garumā un, es ceru, ka tā tas saglabāsies vēl gadsimtus uz priekšu. Tomēr ar katru gadu sieviete iekaro sev arvien vairāk tiesību. Viņa mūsdienās ir kļuvusi par pilntiesīgu sabiedrības locekli, aizņemot arī

tādu “vīriešu dzīves” nišu kā bizness vai politika. Ja sieviete jūt aicinājumu šajās jomās, pat ja viņa ir mazu bērnu māte, viņai ir visas tiesības dzīvot savu dzīvi tā, kā viņa to vēlētos, tai pat laikā nebūt nekļūstot par sliktu vai nevērīgu māti. Latvijas sabiedrībā tam ir ļoti daudz piemēru – atliek tikai atcerētie nesenos “Misis Latvija” konkursus, vai arī to, ka Saeimā darbojas ne viena vien sieviete un valsts prezidente ir sieviete. Tas nebūtu bijis iespējams, ja viņas neatbalstītu vīri. Es nedomāju materiāli vai ar augsti stāvošu draugu palīdzību, bet tieši morāli. Diemžēl šādu ģimeņu Latvijā ir relatīvi maz.

Kā tad jūtas sieviete māte mūsdienās? Es varu runāt galvenokārt tikai par Latvijas situāciju un manus izteikumus nekādā ziņā nevar attiecināt uz visu pasaules situāciju. Latvijā dzimstība ir zemāka par mirstību. Tas ir fakts, taču nedomāju, ka iemesli tam būtu jāmeklē tikai materiālajā aspektā. Drīzāk jau jālūkojas uz sabiedrisko attieksmi pret māti un sievieti kā tādu. Pret sievieti māti sabiedribā valda visai nogaidoša, mazliet pat nelabvēlīga attieksme. Cik daudz reižu nav gadījies dzirdēt izteikumos – “Kur viņai bija prāts mūsdienās dzemdēt?!” Jebkurai jaunai māmiņai būtu nepatīkami dzirdēt šādu frāzi. Tādēļ es varu viennozīmīgi apgalvot – lai ko neteiktu demogrāfi, lai kādus pabalstus neradītu valsts valsts – bērnus vairāk nedzemdēs, kamēr nemainīsies sabiedrības attieksme pret sievieti māti.

Latvijā ir bijuši  daudzi kari, kad gājusi bojā lielākā sabiedrības daļa, tomēr bērni dzimuši, jo sievietes tai brīdī domājušas par tautu, nevis par materiālo dzīves pusi, viņas ir atbalstījusi arī visa sabiedrība. Turpretī šodien sieviete māte palēnām tiek izstumta no sabiedrības aprites, par viņu atceras tikai tad, kad bērni tiek pamesti vai māte ir kļuvusi par alkoholiķi, kas vairs nevar rūpēties par savu bērnu. Bet varbūt tas ir palīdzības sauciens?